Latvijā dižkoku skaits ir nemitīgi mainīgs lielums – šobrīd dabas datu pārvaldes sistēmā “Ozols” reģistrēti vairāk nekā 11 500 dažādu sugu dižkoku. Tomēr patiesais aizsargājamo koku skaits ir daudz lielāks, jo ne visi dižkoki ir apzināti, un arī koki pie kuriem nav piestiprināta atpazīstamības zīme “Ozollapa” var būt dižkoki. Kopš Lāsmas veiktās izpētes Auces novadā, kas ilga vairāku mēnešu garumā, šim krājumam tika pievienoti vēl 62 šie dabas mākslas darbi.

“Manu vēlmi pievērsties tieši dižkoku pētīšanai veicinājusi situācijas iz dzīves. Proti, mūsu ģimenes brīvdienu mājās Dobeles novadā ir pašiem savs dižkoks – parastais osis. Kad ikdienā neesi tiem tik pietuvināts, tad nepievērs lielu uzmanību, taču mums ir tā iespēja vērot un skatīties, cik šis koks ir varens, kā tas laika gaitā mainās. Šie procesi beigu beigās radīja interesi par mežzinātni kopumā, un tas bija mans galvenais motivācijas avots uzsākt studijas Jelgavā, LLU” paskaidroja Lāsma, piebilstot, ka arī vīra darbs saistīts ar mežistrādi jau desmit gadus, tāpēc daudz laika pavadīts mežos.

Nonākšana Latvijas Lauksaimniecības universitātē gan nav bijusi pirmā studiju pieredze. Savulaik spēki izmēģināti arī baltu filoloģijas apguvē, tomēr līdz diplomam tikt tā arī nav izdevies, jo iztēlotais par šo jomu un mācību realitāte bijusi divas dažādas lietas. Kā pati Lāsma atzīst, atkārtotā atgriešanās studenta dzīvē bijusi krietni pārdomātāks un loģiskāks solis, apzinoties, ko patiesi vēlas, kas interesē un aizrauj, tāpēc studijas sekmējušās krietni vieglāk. Protams, ir bijuši priekšmeti, kuros nācies sevi ieinteresēt un viegli tas nav bijis, tomēr kopumā viņa atzīst – vilšanās viennozīmīgi nav, jo ieguvusi to, ko vēlējusies:

“Iestājoties Mežzinātnes studiju programmā, mans galvenais mērķis bija iegūt zināšanas – par mežu, koku sugām. Bija ļoti daudz jaunas, interesantas informācijas, un tas bija ieguldījums manī pašā. Grupā sākotnēji bijām 27 studenti, turklāt lielākā daļa bija meitenes. Savukārt domu par dižkoku pētīšanu, pateicoties dzimtas mājās esošajam, sāku realizēt jau pirmajā kursā. Gribēju tos apsekot, apzināt un dot šajā procesā savu ieguldījumu. Kad sāku studēt, uzzināju, ka Auces novadā tobrīd bija reģistrēti vien 84 dižkoki. Man tas šķita neticami, jo jābūt vairāk, un galvenais skaidrojums bija informācijas trūkums par šajā teritorijā esošajiem dižkokiem.”

Dižkoku pētniecību Lāsma veica sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP), apsekojot aizsargājamos kokus, veicot mērījumus, fotofiksācijas un apkopojot iegūtos datus par dižkoku faktisko stāvokli, tādējādi papildinot datubāzi un sniedzot būtisku ieguldījumu dabas aizsardzības informācijas apkopošanā. Izpētes procesā viennozīmīgi palīdzēja tas, ka Auces novads jaunajai pētniecei ir zināma teritorija – vairāki koki bija jau iepriekš pievērsuši viņas uzmanību, dažus no vēlāk dižkoka statusa ieguvējiem pamanījusi nejauši, pārbraucot no viena apskates punkta uz nākamo. Plaši izpētes darbi tika veikti Vecauces pils un tuvējo muižu apkārtnē, kā arī apsekotas mājas ar senu vēsturi, kuras nu jau gan pamestas. Pēc diviem mēnešiem dižkoku skaits Auces novadā oficiāli bija pieaudzis par gandrīz 80 procentiem. Savukārt pēc gūto rezultātu publiskošanas saausījušies arī vietējie iedzīvotāji, kuri telefoniski un ar elektronisko vēstuļu palīdzību snieguši ziņas vēl par, viņuprāt, dižkoku kandidātiem novada teritorijā. Iegūtā informācija vēlāk apstrādāta un objekti apsekoti, tik tiešām pievienojot šim nozīmīgajam sarakstam vēl vairākus kokus.

Gūtie panākumi praksē bijis kā vērtīgs papildinājums universitātē gūtajām zināšanām. Kā vienu no pozitīvākajām pieredzēm Lāsma min Solveigas Luguzas veidoto kursu dendroloģijā, kas mācējusi studentiem nodot sajūtu par koku pievienoto vērtību. Tāpat pozitīvas atmiņas saistās ar Ingas Straupes vadītā mācība par meža botāniku, kuru teicami papildinājusi interesantā prakse ar braucieniem pa visu Latviju Viestura Šulca vadībā. Atmiņā noteikti paliks arī Meža fakultātes dekāna Linarda Siseņa pasniegtais medniecības kurss. Studente vēl papildu izmantojusi Meža pētīšanas stacijas piedāvātās iespējas, kas izlīdzēja ar mērinstrumentiem un nodrošināja arī nepieciešamo apmācību to pareizai izmantošanai.

“Uzskatu, ka mežzinātnes programma sniedz ļoti plaša spektra izglītību un turpmākās profesionālās attīstības iespējas. Daudzi no mūsu kursa jau strādā Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā “Silava”. Citi savu darba vietu jau atraduši privātajā sektorā mežu apsaimniekošanas jomā. Vēl daži savu nākotni saista ar Latvijas valsts mežiem vai Valsts meža dienestu. Darba iespējas ir ļoti plašas. Tik pašam jāsaprot, kurā virzienā dotos. Man tie ir dižkoki, konkrēta ir Lāsma.