Par kokapstrādes un koka kā materiāla nozīmīgumu Veitmanam licis aizdomāties studiju laikā Latvijas Lauksaimniecības universitātē dzirdētais salīdzinājums apaļkoku eksportam ar banānu eksportu:

"Ir valstis, kas citiem piegādā tikai un vienīgi svaigus banānus, tās necenšas tos pārveidot par augstas pievienotas vērtības produktu. Līdzīgi ir ar apaļkoku eksportu – ja izvedam to pat nesazāģētu zāģmateriālos, tad šādi neparādām, uz ko esam spējīgi kokapstrādes jomā. Mums jāmeklē risinājumi, kā dažādot savu piedāvājumu starptautiskajam tirgum, lai produktiem, ko eksportējam, ir augsta pievienotā vērtība."

Šī puiša profesionālā karjera, iespējams, ir pārsteigums daudziem no Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācībspēkiem. Kā pats atzīst, bakalaura studiju pirmajos divos gados bijis tik slinks students, ka ir parādā atvainošanos pāris pasniedzējiem par attieksmes un cītības trūkumu. Tomēr vecāku stingrā nostāja, ka jāmācās un skola jāpabeidz, kalpoja par papildus nepieciešamo dzinuli saņemties un tikt līdz diplomam. Kopumā ar šo nozari saistītas jau četras paaudzes Veitmanu dzimtā, un Kārlis ir šo tradīciju turpinātājs. Pašam interesi par koku radījusi bērnībā gūtā pieredze kopā ar vectēvu  galdniecībā. Tur puikam ļauts zāģēt dēļus un pildīt galdnieka palīga funkcijas, vēlāk saņemta zaļā gaisma ķerties klāt arī kaut kam nopietnākam. Palīdzējis arī logu un durvju izgatavošanā, savu roku savulaik arī pielicis, kad vectēvam uzticēta baznīcas arkas izstrāde. Papildu pieredzi deva praktiskie darbi, kad lauku mājās veica kapitālo remontu. Tiesa gan, ar šo visu bija tomēr par maz, lai skaidri iezīmētu savu turpmāko profesionālo ceļu pēc vidusskolas absolvēšanas.

"Atceros, ka 12. klasē kārtoju visus eksāmenus, izņemot krievu un vācu valodā, jo pašam nebija dzelžainas pārliecības par to, kur došos tālāk. Bija skaidrs, ka izvēle būs par labu kādai no inženierzinātnēm. Tolaik topā bija ceļu būve un būvniecības nozare kopumā, un uz to arī es lūkojos, iesniedzot dokumentus Lauku inženieru fakultātē. Ņemot vērā gūtās zināšanas galdniecībā, iesniedzu dokumentus arī uz kokapstrādi. Abos virzienos tiku budžetā, tomēr izvēle bija jāizdara, un aizgāju kokapstrādes ceļu. Atceros, ka toreiz nodomāju, ja salīdzina koku ar ķieģeli, tad skaidrs, ka koks ir dzīvs, tāpēc man saistošāks materiāls. Protams, mana ilūzija par studijām bija, ka tās būs vieglākas. Kas gan tur ko nepamācīties par kokapstrādi? Tomēr viegli nebija. Slinkums arī nepalīdzēja, taču viss beidzās veiksmīgi, un diplomu saņēmu,” atminas Kārlis, kurš pēc bakalaura studijām ieguva arī divus maģistra grādus – LLU Meža fakultātes programmā "Koksnes materiāli un tehnoloģijas" (vēlāk uzsāka arī doktorantūras studijas šajā nozarē) un Rīgas Tehniskajā universitātē programmā "Visaptverošā kvalitātes vadība".

Tieši maģistrantūras studiju laikā Kārlim izdevās realizēt mērķi par studijām ārvalstīs. Kokapstrādes nozarē piedāvājums nav diez ko plašs, un varianti bija divi – doties uz Spāniju, kur studijas notika vietējā valodā, vai arī par galamērķi izvēlēties Somiju, kur mācības notika angļu valodā. Puiša izvēle studiju trešajā semestrī bija par labu ziemeļiem. Drīz vien uzsākta pētniecība par koka šķiedras kā siltumizolācijas materiāla izmantošanu cerībā, ka iegūtie dati palīdzēs pietuvoties dienai, kad kādudien šāds produkts parādītos tirgū. Par izejmateriālu tika izmantotas bērza koksnes šķiedras, kuras palīdzēja iegūt A/S “Latvijas Finieris”, un tā abu pušu sadarbība pārauga darba piedāvājumā. Veitmans ienāca organizācijā kā Kvalitātes daļas jaunākais kvalitātes vadītājs, taču tas bija tikai pirmais pakāpiens. Pēc trīs mēnešiem viņš pārcēlās uz rūpnīcu "Furniers" pildīt tehnologa pienākumus, bet vēl pēc pusgada pārņēma tehnologu grupas vadītāja amata pienākumus.

Pēc trīs gadus ilgas sekmīgas sadarbības jaunais speciālists saņēma piedāvājumu, no kura nebija iespējams atteikties. Proti, bija pabeigta AS "Latvijas Finieris" meitas uzņēmuma “Kohila Vineer” rūpnīcas būvniecība, un bija nepieciešams tehnoloģiskais atbalsts. Uzņemties ražošanas vadītāja pienākumus bijis izaicinoši, jo bijis vienīgais latvietis starp igauņiem. Saziņai izmantota krievu un angļu valoda, palēnām kaut ko iemācījies arī vietējā mēlē, lai vismaz pusdienas varētu pasūtīt igauniski.

"Šis pusotrs gads Igaunijas rūpnīcā joprojām ir viena no manām vērtīgākajām pieredzēm. Viegli tas nebija, jo īpaši sākumā, kad vietējie mani uztvēra kā policistu vai spiegu no mātes uzņēmuma. Mani pienākumi kā ražošanas vadītājam bija iepazīstināt, apmācīt un nodot savu pieredzi par tehnoloģisko procesu. Vai joki par igauņu lēnumu ir patiesi? Pēc kādas no sapulcēm man paspruka vārdi, ka šeit viss notiek daudz lēnāk. Igauņu kolēģi izlaboja – Mierīgāk! Tāpēc es atbildēšu, ka igauņi ir mierīgāki, nevis lēnāki. Jāpiemin, ka igauņi paši joko, ka somi esot lēni. Tikmēr man pašam šis pusotrs gads bija ļoti liels ieguvums personiskajai izaugsmei. Bija arī jālauž savi priekšstati un domāšana. Pārliecinājos, ka bez pieredzes un zināšanām arī vismodernākās iekārtas nepalīdzēs saražot to, ko vajag, tādā līmenī, kā vajag. Viss gāja kā pa kalniem un lejām. Tomēr kopumā izdevās veikt tos pienākumus, ko no manis sagaidīja vadība, un par to prieks," atzīst Veitmans.

Tuvinieki un ģimene gan atviegloti uzelpoja, kad Kārļa profesionālā darbība atkal ļāva atgriezties Latvijā. Šoreiz ceļš veda uz AS Latvijas Finieris rūpnīcu "Lignums", kas ir viena no lielākajām bērza saplākšņu ražošanas rūpnīcām pasaulē. Tur, kā pats smej, ieguva visu laiku garāko amata nosaukumu – Attīstības un kvalitātes jauno tehnoloģiju grupas vadītājs. Viņa potenciāls gan tika novērtēts vēlreiz, kad tika paaugstināts tehniskā direktora vietnieka amatā pērn aprīlī, kas bija kā sagatavošanās posms, lai pusgadu vēlāk pārņemtu tehniskā direktora pienākumus.

"Bez izglītības un augstskolā iegūtajām zināšanām šobrīd nebūtu savā amatā. Neskatoties uz to, ka jau no brīža, kad biju tehnologs, nosacīti skaitos biroja darbinieks, taču jāsaka, ka darbs rūpnīcā ir ļoti dinamisks, un daudz laika pavadu tieši ražošanā, apspriežot izaicinājumus ar operatoriem un cietiem kolēģiem. Nenoliedzami, tehniskā direktora pienākumi ir kaut kas pilnīgi jauns, jo iepriekš neesmu bijis tieši saistīts ar mehāniku un elektroniku, tomēr man ir izcila komanda," kolēģu nozīmīgumu uzsver Veitmans, piebilstot, ka arī par praktiskajām iemaņām darbā ar koku nav aizmirsis un labprāt brīvdienās atsaucas uz savas ģimenes vai sievasmātes lūgumiem kaut ko atkal paveikt savām rokām kokapstrādē, būvniecībā vai dārza darbos.