Atšķirībā no daudziem profesionāļiem savā nozarē, Artis vispirms ieguva pieredzi un tikai pēc tam, darba devēja atbalstīts, tika pie bakalaura un maģistra grāda kokrūpniecībā, izmantojot Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) piedāvājumu. Viņam paveicās, jo dzīvei labpatika uzreiz ielikt rokās pilno lozi, kad kā jaunietis meklēja pirmo darba pieredzi. Toreiz 1997. gadā viņa zināšanas par kokapstrādi un mežizstrādi bija pielīdzināmas tuvu nullei, jo Arta lielākā dzīves kaislība bija sports. Tieši ar volejbolu viņš saistīja savu nākotni, un tam bija pamatojums – jau vidusskolas pēdējā klasē bija sasniegts profesionāļa līmenis, pamatoti liekot cerēt uz karjeras attīstību. Arī par izglītību netika aizmirsts, un par interešu objektu Artis izraudzījās Rīgas Tehniskās universitātes piedāvātās datorzinību programmēšanas studijas. Tomēr deviņdesmito gadu atnestās pārmaiņas lika jaunieša ambīcijām noplakt un cerībām par profesionāļa karjeru volejbolā izdzist, turklāt arī studijas izrādījās pārāk sarežģīts pārbaudījums, bet negaidīti radā iespēja iepazīt darba vidi un procesus A/S “Latvijas Finieris” ko Artis arī izmantoja.

“Man tobrīd nebija ne jausmas, kas ir kokrūpniecība vai saplākšņu ražošana, taču kolektīvs bija ļoti atsaucīgs un izpalīdzīgs. Tā bija kā liela ģimene, kurā kopējiem spēkiem centāmies sasniegt izvirzītos mērķus. Pakāpeniski ražošanā ienāca datori, kas tolaik vēl bija retums, bet mani ļoti interesēja un tāpēc bija aizraujoši un biju ļoti motivēts piedalīties šajos procesos un izmantot tos savu pienākumu pildīšanai. Protams, kā jebkurā darbā, arī man bijuši kāpumi un kritumi, tomēr ik reizi esmu izšķīries par labu izaugsmei akciju sabiedrībā, kas kā dinamiski augoša organizācija bieži piedāvā šādas iespējas . Ir svarīgi, lai būtu arvien jauni izaicinājumi, kas padara ikdienas darbu aizraujošu un ļauj pašam radīt pievienoto vērtību tam, ko dari,” atminas Artis Podnieks.

A/S “Latvijas Finieris” vadība atbalstīja jaunieša vēlmi iegūt arī akadēmiskās zināšanas LLU. Artis uzsāka studijas kokapstrādes tehnologa programmā. Lai gan šajā posmā četru gadu ilgās mācības nevainagojās ar bakalaura diplomu, pie mērķa Artis nonāca vēlāk, atgriežoties Jelgavas studiju vidē. Tobrīd universitātes izstrādātais modelis veicināja to, lai nozares speciālisti varētu sev ērtā un pieņemamā veidā iegūt izglītību – Arta gadījumā tas nozīmēja vēl papildu divi gadi studijās sestdienās, kas vainagojās ar bakalaura grādu kokapstrādes inženierijā. Kā pats saka, apetīte pēc zināšanām tikai pieauga, tāpēc pie sasniegtā neapstājās un turpināja, kamēr tika arī pie maģistra diploma, par savu jomu izvēloties meža ekonomiku un politiku.

“Vispirms studijas tehnologa profesijā deva zināšanas, kas ir kokapstrāde, kas ir mežsaimniecība. Man tas viss bija absolūts jaunums, jo nenācu no tehnikuma, kur jau iedod pamatbāzes tehniskās zināšanas par nozari. Man viss bija jāsāk no paša sākuma, toties priekšrocības bija zinoši kolēģi uzņēmumā, kuri varēja palīdzēt izprast tehnoloģiskos un vadības procesus. Bakalaura studijas kokapstrādes inženiera programmā nostiprināja zināšanas par ražošanas procesu vadību un dažādām tehnoloģijām, deva plašāku skatījumu uz nozari, bet tā kā mana profesionālā darbība uzņēmumā vairāk bija saistīta ar iepirkumu resursu sagādi, kas savukārt cieši saistīta ar meža politiku, maģistra studijas saistīju ar meža ekonomikas un politikas tēmu, kas šķita saistoši un interesanti, turklāt arī noderīgi profesionālajā darbībā."

Par studiju laika lielāko ieguvumu Artis min vispārējo izpratni par kokrūpniecības nozari un kokapstrādes specifiku. Zināšanu komplekss bijis ļoti plašs, bet tajā pašā laikā apgūstams arī neklātienes režīmā. Turklāt ilgākā periodā sadalītās studijas ļāvušas arī izdarīt secinājumus par kokrūpniecības nozares attīstību kopumā un tās piedāvājumu darba tirgus jaunākajai paaudzei:

“Kad pirmoreiz uzsāku studijas Jelgavā, meža nozarē kopumā bija zems datorizācijas līmenis, un tehnoloģijas tajā ienāca ļoti pakāpeniski. Taču šodien ir cita realitāte. Tehnoloģiju izmantošana ir augsti attīstīta, un meža nozare kļuvusi par vienu no modernākajām Latvijā. Droni un datorizētās iekārtas, robotika un mehatronika ir ikdiena, turklāt šis evolūcijas ceļš joprojām ir procesā. Šodien sagatavota izcila vide, lai spriestu, domātu un meklētu inovāciju iespējas kokrūpniecībā. Mūsu nozares durvis ir plaši atvērtas spēcīgiem inženieriem, kuri spēj radīt un ieviest ko jaunu. Te nav nekādu robežu vai griestu, bet gan stabila, ilgtspējīga, daudzsološa darba vide, kurā realizēt vispārdrošākās idejas.”